Kādas ir ūdens cauruļu, kas izgatavotas no dažādiem plastmasas materiāliem, veiktspējas atšķirības (otrais)
Trīs, PE polietilēns
Polietilēns ir sava veida termoplastiska plastmasa, ko polimerizē etilēns, tā ir netoksiska, bez smaržas, jūtama kā vaska, zemas temperatūras izturība, ķīmiskā stabilitāte ir ļoti lieliska.
Polietilēnam parasti ir zema blīvuma polietilēns (LDPE), vidēja blīvuma polietilēns (MDPE) un augsta blīvuma polietilēns (HDPE), to pielietojums nav vienāds. LDPE parasti izmanto vieglu izstrādājumu, piemēram, plēvju un šķiedru, ražošanai, savukārt HDPE vai MDPE parasti izmanto cauruļu ražošanā, kas ietver iesmidzināšanu.
PE caurules parasti ir melnas un parasti tiek izmantotas auksta ūdens transportēšanai.
Cauruļvadu ražošanā polietilēna sliktās siltumnoturības dēļ, tāpēc dažos sarežģītos gadījumos (piemēram, apkures sistēmās) tas ir jāpārveido, tāpēc ir PE-RT un PE-X.
Pe-rt attiecas uz karstumizturīgu polietilēnu, kurā tiek izmantota etilēna un oktēna kopolimerizācijas metode, kontrolējot sānu ķēžu skaitu un sadalījumu, lai iegūtu unikālu molekulāro struktūru, lai uzlabotu PE karstumizturību.
Pe-x attiecas uz šķērssaistītu polietilēnu. Šķērssaistīšana padara polietilēna lineāro makromolekulāro struktūru par trīsdimensiju tīkla struktūru, tādējādi uzlabojot tā karstumizturību un šļūdes pretestību. Šķērsšūtais polietilēns nav termoplastisks, un to nevar karsti kausēt. Pašlaik komerciālajā PE-X ietilpst PE-XA, PE-XB un PE-XC. Ir vērts atzīmēt, ka A un B šeit neattiecas uz A vai B produkta kategoriju, bet tie izmanto dažādas procesa metodes šķērssaistīšanas reakcijā.
Pe-rt un PE-X parasti izmanto kā grīdas apsildes caurules.

Četri, PVC PVC
Polivinilhlorīds ir viens no visplašāk izmantotajiem plastmasas izstrādājumiem, ko iegūst, polimerizējot vinilhlorīda monomēru.
Polivinilhlorīda (PVC) siltuma un gaismas stabilitāte, ilgāk par 100 grādiem vai saulē ilgu laiku, var izraisīt sālsskābes sadalīšanos un turpmāku automātisku katalītisko sadalīšanos, izraisīt krāsas maiņu un mehāniskās veiktspējas pasliktināšanos, praktiskajā pielietojumā jāpievieno stabilizators. lai uzlabotu siltuma un gaismas stabilitāti, stabilizatora izvēle ir tā kvalitātes un drošības atslēga.
Atšķirība starp mīksto un cieto polivinilhlorīdu ir tāda, ka tam nav pievienots plastifikators. Mīkstais PVC satur plastifikatoru, ko parasti izmanto grīdai, griestiem un ādas virsmām ar vājām fizikālajām un mehāniskajām īpašībām.
Cauruļu izgatavošanai parasti izmanto cieto polivinilhlorīdu (PVC-U) bez plastifikatora. Šobrīd visplašāk tiek izmantotas drenāžas caurules un elektrības korpuss. PVC-U caurules parasti nav savienotas ar karstu kausējumu, bet ir savienotas ar līmi.
Iepriekš ir aprakstītas dažas parastās plastmasas, ko izmanto cauruļu ražošanā. Papildus šiem materiāliem ir arī citi materiāli, taču tie netiek plaši izmantoti, svarīgākie ir iepriekš minētie materiāli.
